Omikron Game: Fahrenheit – sasodīti auksts!

Fahrenheit – sasodīti auksts!

Kad termometra stabiņš noslīd zem nulles ir īstais laiks pievērsties drūmi depresīvai Ņujorkas peizāžai, kuras centrā jauns vīrietis izteiksmīgi dursta kādu sev nezināmu subjektu. Nemaz neprasiet! Fahrenheit gadījumā viss šķietami loģiskais ir tikai ilūzija.

Quantic Dream studijā strādā cilvēki – brīnumdari. Šie neaptveramas kreatīvas enerģijas pilnie spēļu izstrādes guru, šķiet, varētu paveikt jebko un jebkurā laikā. Piekritīsiet taču, ka noķert Deividu Boviju, piespiest viņam ieskanēt savu fizionomiju datorā un pēc tam vēl dažādu mahināciju rezultātā pavedināt psihodēliskā roka milzi uz speciāli datorspēlei domāta OST ierakstīšanu, nav nekāds viegli paveicamais darbiņš.

Bovija dēmoniskā fizionomija diemžēl neļāva oriģinālajam Omikron pārdoties lielos apmēros, tādēļ francūži dodas atklāt jaunas teritorijas, proti, interaktīvu filmu, kas principā ir tas pats vecais kvests, tikai ar koncentrēšanos uz storytelling. Tas automātiski nozīmēja atteikšanos no jebkāda inventāra vai point’n’click mīklām. Iepazīstieties, studenti, šī ir revolūcija. Revolūcija – šie ir studenti.

Pseido-neo-kvestoloģija

Revolucionēt žanru ir centušies ļoti daudz reižu. Atcerēsimies šīsdienas pacientam (atļaušos dēvēt viņa eminenci par Fahrenheit, nevis amerikānisko Indigo Prophecy) idejiski tuvo Persijas prinča garīgā tēva Džordana Mehnera veidoto The Last Express, vai tādas izvirtības kā Outcast. Piekritīsiet taču, ka neizsakāmi baisi piemēri.

Deivids Keidžs un biedri tā vis neuzskatīja un uzstādīja sev par pašmērķi apmierināt daudzuprāt mirstošā kvestu žanra cienītājus ar spēcīgu jaunu dvesmu nesēju, pie reizes pievilinot žanram arī galīgus jaunpienācējus, kam kursora kustināšana ir pārāk sarežģīts process, kādēļ pele tiek izmantota tikai galēji nepieciešamu darbību veikšanai – nekādas klikšķināšanas vai, pasarg dies’, pixel hunting’a.

Spēles process neizsakāmi primitīvs – spaidām podziņas noteiktā ritmā (ticiet man, pie podziņu spaidīšanas šī literārā darba gaitā es vēl atgriezīšos), blandāmies pa diezgan vienkārši būvētām lokācijām un dialogiem, kā arī vēl pa reizītei atrisinām ko attāli līdzīgu mīklai. Kazuāļu kvests? Kvests meinstrīmam? Konsoļu kvests? Jā, absolūti un viennozīmīgi.

Lūzeris un policiste
Diemžēl nosaukums vien jau rada galaproduktam problēmas tirgū. Fahrenheit? Kas, pie velna, slēpjas zem Fahrenheit? Tikpat labi tur varētu būt bobsleja simulators veltīts Kenijas olimpiskajai izlasei, cik akmens laikmetā notiekoša RTS. Nopirkt tādu mantu ir puslīdz neiespējami. Uz „Man, lūdzu, dodiet Fārenheit!” jums visticamāk pasniegs FarCry. Un tas labākajā no scenārijiem.

Atmetot problēmas ar iegādi, nākas secināt, ka galvenais varonis Lūkass Keins arī ir sasodīts neveiksminieks. Un es te nerunāju par viņa nelielo starpgadījumu tualetē (skat. ievadu), bet gan par tālāko notikumu attīstību, jo visas epopejas laikā nabagam būs jāskraida pa mašīnu pilnām ielām, jāizvairās no lidojošas furnitūras un visādi citādi jāapraud sava dzīvība, kurai, kā vēlāk atklājas nav nekādas vērtības, zinot to, ka katru reizi, kad uzspiedīsim ne to pogu, mums laipni piedāvās sākt neseno darbību no jauna.

Šķiet, šis būtu pēdējais brīdis atstāt pie malas man tik ļoti imponējošo ūdens liešanu un secināt, ka Fahrenheit nav nemaz tik labs, kā daudziem (atzīstos – arī man pašam) patika to mālēt pēc lieliskās demo versijas iziešanas visos iespējamos variantos. Quantic Dream izrādījās ne tikai cilvēki-brīnumdari, bet arī satriecoši mārketinga speciālisti, ar demonstrācijas versiju piesaistot tos cilvēkus, kuri spējīgi uzskaitīt hronoloģiskā secībā visus pēdējo desmit gadu laikā iznākošos kvestus, kamēr fināla produkts, šķiet, ir domāts tiem, kas joprojām vakaros skaita lūgšanu pie altāra, uz kura gozējas tādas klasiskas mantas kā Lode Runner vai Arcanoid. Gala rezultātā par interaktīvu filmu nevar būt ne runas – īsti apmierināta nepaliek ne arkādes, ne adventūras mīlošā eksistenciālā „es” daļa.

Te nu vajadzīgs neliels paskaidrojums tiem, kuri joprojām nesaprot, kas tad tas Fahrenheit galu galā ir. Redz, autori sākotnēji mīlēja visiem stāstīt, ka mūsu priekšā ir interaktīvs kino, kurā mēs nosakām tikai sižeta virzību – pārējo paveic mūsu vietā iepriekš noteikti algoritmi. Demo versijā pārliecināties nācās par galīgi ko citu, proti, savdabīgs kvests, kurā autori vienkārši lieliski iztika bez inventāra un point’n’click, piedāvādami geimerim spēles procesu, kas balstīts uz izvēlēm. Ja ļoti vēlas šādu koncepciju vēl varētu pieņemt cienīgu esam titulam „interaktīvs mūvijs”. Taču, kolīdz mums šajā „kino” ir jāiesaistās līdz tādam līmenim, ka krampjaini spaidām pogas labākajās Tetris tradīcijās, zūd ne tikai termins „filma ar dalību tajā”, bet arī žanriskā piederība „kvests”. Lūdzu sveikt arkādi ar sižetu un nelinearitāti. Patiešām sasniegums!

Katram mākonim zelta maliņa
Neraugoties uz to, ka pēc Fahrenheit spēles sesijas traumpunkti bezmaz vai astronomiskā progresijā pildīsies ar rokas izmežģījušajiem indivīdiem, francūžiem ir izdevies implementēt savā „bērnā” satriecošu sižeta pasniegšanas formu. Līdz šim tādas lietas kā kameras leņķi, režisūra vai pat skaņas celiņa tieša saistība ar uz ekrāna notiekošo bija rets izņēmums, vai labākajā gadījumā spēles pavadošo cutsceenes īpašība. Deivids Keidžs (piekritīsiet, ka vārds izteikti francūžiem raksturīgs) un viņa biedri visai veiksmīgi ir implementējuši kvestā ar arkādes elementiem (vai arkādē ar kvesta elementiem) storytelling, jeb to, kā šis stāsts tiek stāstīts.

Ja, recenzējot šī gada pagaidām labāko piedzīvojumu žanra šedevru Still Life, es sajūsminājos par minētā projekta kinematogrāfiskumu, tad Fahrenheit šajā ziņā neapšaubāmi ir daudz pārāks. Kameras novietojums – augstākā Holivudas pilotāža, rakursi – perfekti, un galu galā režija, ja atļaujamies attiecināt šo terminu uz tādu mantu kā datorspēli, ir augstākajā līmenī. Ja reizi desmit minūtēs mani nenosēdinātu pie akādiska „nospied vajadzīgo simbolu” ielaiduma, kas liek justies kā cilvēkam, kas likteņa pirksta vadīts nosēdies pie spēļu automāta ar nosaukumu „Wack the Weasel!” (tiesa, ar zināmu āmura iztrūkumu), tad spēle noteikti būtu kronējama ar gada kinematogrāfiskākā projekta kroni.

Galvenajās lomās šoreiz taču veseli četri tēli! Sisadmins, mākslas mīļotājs un nu jau arī daļēji ārprātīgais Lūkass Keins, sniegotās Ņujorkas seksbumba Karla Valenti (spēles laikā unikāla iespēja viņu redzēt ne tikai puskailu, bet arī pavisam kā no mātes Dabas nākušu), klišejiskais afroamerikānis-policists un minētā killera brālis-mācītājs, kas jaunībā aizrāvās ar lodāšanu pa militārām bāzēm. Pa vidu kvartetam stāv mistiskais Indigo bērns, kas iemieso sevī bezmaz vai jauno Mesiju, tikai šoreiz bez „jaunavas” Marijas un evaņģēlijiem. Un, protams, visai filmas atmosfērai savdabīgu šarmu piedod no leģendārā Matrix aizlienētie elementi. Tā teikt, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.

Vienīgais, izteikti pareizais verdikts
rafika, skaņa, OST – augstākais līmenis. Šeit izvērsties nekad neesmu mīlējis un negrasos to darīt arī tagad. Interesantāk toties būtu apzināt tos iemeslus, kamdēļ Fahrenheit ne tikai nav pelnījis to ažiotāžu, kas ap to sacelta, bet arī tos, kamdēļ tas nekādā gadījumā nav pelnījis daudzviet piesolīto „Gada kvests” vimpeli.

Tātad, pirmkārt, kvesta vietā mūs gaida arkāde, bet arkādes vietā kvests. Savdabīgs kvests, pat diezgan nelineārs, taču tas tomēr ir un paliek kvests. Turpretī, ja skatāmies no kvesta skatupunkta, kurš reakciju testējošas nodarbes vien jau uzlūko kā Ļeņins buržuāziju, tad aktīvās darbības epizodes un Sema Fišera tēlošana ir tik kaitinošas detaļas, ka skatīt projektu bez nicinoša smaida nav iespējams.

Otrkārt, lai arī izvēle ir svarīga gameplay procesa nianse, bieži vien mums tikai rada ilūziju, ka viss notiekošais ir atkarīgs tikai un vienīgi no geimera. Nē, nepārprotiet, spēle dara to tik veiksmīgi, ka pamanīt ir praktiski neiespējami, taču jau pašā spēles sākumā kādas svarīga tēla rīcība gribot negribot noved pie viena un tā paša nobeiguma, pat, ja pēc loģikas likumiem situācija ir vienkārši neiespējama.

Tamdēļ secinājums ir un paliek viens – Quantic Dream strādā brīnumdari. Jo tikai iluzionisti ir spējīgi paņemt vienkārši ģeniālu idejisko koncepciju un sabojāt to ar pāris stealth misijām, intensīvu podziņu spaidīšanu un faktu, ka vēlas šo te brīnumu pārdot ikvienam interesentam. Rezultātā Fahrenheit novērtēt spēs tikai tie cilvēki, kam nervi pirkstu galos sen kā ir atmiruši. Un mēs, naivie, vēl domājām, ka „type till you bleed” ir pazudis no žanra. Tiešām naivi...

Autor: Roberts "GameMaster" Krēķis
Source: Gamez.LV
Language: Latvian

Thursday, September 22, 2005
<< HOME

HOME : LINKS : ABOUT : RSS

Fahrenheit – sasodīti auksts!

Previous News